Folklore in Contemporary Performance: Intertextual and Intermedial Negotiations in the Baltic-Nordic Context [Folklora laikmetīgajā performances mākslā: intertekstuālie un intermediālie saskares punkti Baltijas un Ziemeļvalstu kontekstā]

Abstract

This article examines how contemporary performance artists in the Baltic-Nordic region reinterpret folklore through cultural memory, mythmaking, and embodied storytelling.It focuses on three case studies: Simona Orinska's Bearman (2018), Anna Maskava's Ancestral Body (2024)(2025), and the collaborative performances by Katri Kainulainen and Maximilian Latva (2018-ongoing).Drawing on approaches from performance studies, folklore research, and cultural memory theory, the analysis explores how ritual motifs, mythic figures, and symbolic objects are mobilized as sites of negotiation between tradition and contemporaneity.Orinska reconfigures the bear ritual as a liminal and intercultural performance; Maskava transforms mythic archetypes through feminist and ecological perspectives; while Kainulainen and Latva employ shamanic symbolism and puppetry to address trauma and collective memory.These practices demonstrate that folklore, far from being a static cultural legacy, functions as a dynamic and politically charged field of re-signification, continually reactivated through embodied and intermedial performance.By situating these artworks within the broader Baltic-Nordic context, the study argues that performance art sustains folklore's cultural relevance and symbolic agency, transforming it into a living medium for reimagining authenticity, identity, and belonging. KopsavilkumsRakstā analizēts, kā mūsdienu performances māk slinieki Baltijas-Ziemeļvalstu reģionā interpretē folkloru kultūras atmiņas, mito lo ģijas un iemiesota stāstījuma formā.Pētījumā aplūkoti trīs gadījumi: Simonas Orinskas Lāčuvīrs (2018), Annas Maskavas Senču ķermenis (2024-2025) un Katrī Kainulaine nas un Maksimiliana Latvas kolaboratīvās performances (2018-šobrīd).Balstoties performances studijās, folkloristikā un kultūras atmiņas teorijā, rakstā pētīts, kā rituālie motīvi, mītiskie tēli un simboliski priekšmeti tiek izmantoti kā instrumenti dialogā starp tradīciju un mūsdienām.Orinska pievēršas lāča tēlam un rada liminālu starpkultūru rituālu; Maskava transformē mītiskos arhetipus, uzsverot feminisma un ekoloģijas aspektus; savukārt Kainulainena un Latva izmanto šamanisko simboliku un lelles, lai reflektētu par traumu un kolektīvo atmiņu.Šie darbi apliecina, ka folklora funkcionē kā dinamisks un politiski piesātināts diskursīvs lauks,